Tā nu gribot negribot pamazām Dūdū piedzīvojumi Iguānijā iet uz beigām.
Dziesma nodziedāta, deja nodejota, saldējums izkusis.
Lielisks noslēgums.
Izrādās, ne jau tikai Zavooda dēļ ir vērts uz šejieni atbraukt (starp citu ir jauns futbola galds un cenas NAV mainījušās), nerunājot par jauniepazītajiem- Genialistide, Maailm un Underground. He, un izrādās, ka reizi pa reizei Undergroundā rodās sajūta kā vietējā cīņas klubā- rokeri nevar sadalīt vietu pie letes ar cita stila pārstāvjiem.
Ir vērts arī aiziet uz Tartu pilsētas daļu, ko dēvē par Supilinn (zupas pilsēta), kur ielu nosaukumos izmantoti dārzeņi- zirņu iela, kartupeļu iela ūtētē. He, smieklīgi, ka vietējie mēdz KURI KOER (nikns suns) zīmītes pārlabot uz KURB KOER (bēdīgs suns).
Arī upes otrā krastā ir ko redzēt kā izrādās. Paverās pavisam cita pasaulīte. Ēka, kas pirmajā momentā šķiet pieder kādam baņķierim/ miljonāram, izrādās ir mājdzīvnieku viesnīca/ klīnika. Šiki! Nepavisam nepanāmi ir tas, kā iguāņi šeit cenšas izcelties ar oriģināliem saukļiem uz māju žogiem, brīdinot par niknu suni pagalmā. Viņi nepavisam neaprobežojas ar frāzi NIKNS SUNS.
Savukārt otrpus pilsētas 2 paralēli esošas ielas piepildītas ar otro roku veikaliem. Te nu tad var atrast visu, ko vien sirds kāro.
Arī Tartu tirgus nav peļams, lai gan salīdzinoši neliels. Lauku labumus var iegādāties par divreiz zemākām cenām kā pretī esošajā kaubamājā.
Jāpiemin arī Tartu esošais parks pie universitātes, kas ir vienīgais parks visā Igaunijā, kur ar likumu atļauts lietot vieglo alkoholu; to gan neviens nekontrolē un nav jau arī vajadzīgs.
Un Tartu noteikti ir jāiekļauj ginesa rekordu grāmatā kā pilsēta ar lielāko skaitu pieminekļu. Uz katra stūra pa vienam bronzā kaltam vīram!
Tā nu varētu stāstīt un stāstīt... bet jāsagaida, kad beidzot tiks atjaunots dzelzceļa posms Tartu- Valga.
