Pārvākšanās

Es pārceļos...
Turpmāk.. t.i. sākot no marta 2010 laikam... meklējiet te
http://saldejums.wordpress.com/

sänna kultuurimõis

Nu re! Es atkal pieceļos un paklanos.
Tomēr piedzīvojumi nebeidzās, jo piedzīvojumi nevar beigties.
Ar lāpstu pār plecu un uguntiņu kabatā dodos tālāk.

mazais ERASMUS Tartu

Tā nu gribot negribot pamazām Dūdū piedzīvojumi Iguānijā iet uz beigām.
Dziesma nodziedāta, deja nodejota, saldējums izkusis.
Lielisks noslēgums.
Izrādās, ne jau tikai Zavooda dēļ ir vērts uz šejieni atbraukt (starp citu ir jauns futbola galds un cenas NAV mainījušās), nerunājot par jauniepazītajiem- Genialistide, Maailm un Underground. He, un izrādās, ka reizi pa reizei Undergroundā rodās sajūta kā vietējā cīņas klubā- rokeri nevar sadalīt vietu pie letes ar cita stila pārstāvjiem.
Ir vērts arī aiziet uz Tartu pilsētas daļu, ko dēvē par Supilinn (zupas pilsēta), kur ielu nosaukumos izmantoti dārzeņi- zirņu iela, kartupeļu iela ūtētē. He, smieklīgi, ka vietējie mēdz KURI KOER (nikns suns) zīmītes pārlabot uz KURB KOER (bēdīgs suns).
Arī upes otrā krastā ir ko redzēt kā izrādās. Paverās pavisam cita pasaulīte. Ēka, kas pirmajā momentā šķiet pieder kādam baņķierim/ miljonāram, izrādās ir mājdzīvnieku viesnīca/ klīnika. Šiki! Nepavisam nepanāmi ir tas, kā iguāņi šeit cenšas izcelties ar oriģināliem saukļiem uz māju žogiem, brīdinot par niknu suni pagalmā. Viņi nepavisam neaprobežojas ar frāzi NIKNS SUNS.
Savukārt otrpus pilsētas 2 paralēli esošas ielas piepildītas ar otro roku veikaliem. Te nu tad var atrast visu, ko vien sirds kāro.
Arī Tartu tirgus nav peļams, lai gan salīdzinoši neliels. Lauku labumus var iegādāties par divreiz zemākām cenām kā pretī esošajā kaubamājā.
Jāpiemin arī Tartu esošais parks pie universitātes, kas ir vienīgais parks visā Igaunijā, kur ar likumu atļauts lietot vieglo alkoholu; to gan neviens nekontrolē un nav jau arī vajadzīgs.
Un Tartu noteikti ir jāiekļauj ginesa rekordu grāmatā kā pilsēta ar lielāko skaitu pieminekļu. Uz katra stūra pa vienam bronzā kaltam vīram!
Tā nu varētu stāstīt un stāstīt... bet jāsagaida, kad beidzot tiks atjaunots dzelzceļa posms Tartu- Valga.

Jugla- Tartu 11:56- 17:30

8 mašīnas. Vai tas ir normāli? Standarts līdz Tartu taču ir 4.
Nu jā, ja paskatās kartē, Gaujas ir vairākas, protams, ka 1.mašīna mani aizveda uz nepareizo, turklāt pēc 1 stundas stopēšanas. Nelīdzēja ne A3 izmēra zīme "TARTU", ne plikas rokas vicināšana. Tā nu nokļuvu uz nu jau ierastās šosejas, kas ved uz Tallinu, nevis Tērbatu.
Tālāk jau mazliet veiklāk. Noķēru hipiju onkuliņu un viņš mani izveda cauri Saulkrastiem uz pareizā ceļa. Pastāvēju, pakūkoju un re! Aizvizināja līdz Sējai pilnīgā nekurienē.
4.spēkrats teica, ka līdz Raganai paķers, bet labi vien ir, ka apjautājos, vai nebrauc tālāk. Tiku līdz pat tautās gadsimtu gadsimtiem aprunātajam INciemam. Tā nu stāvot liktenīgā ciema pieturā, cerēju, ka 5.mašīna brauks tieši uz Tartu, taču te es arī sapratu, ka šodien nekādas zīmes ar norādi, kur vēlos nokļūt, nepalīdzēs. Atkal onkuliņš- brauc uz Kocēniem, taču pie Straupes viņam piezvanīja Eleonora un nu bij jāmet riņķī un jābrauc viņai pakaļ. Bet nekas, pastaigāju pa Straupes gadatirgu un noķēru vāģi, kas brauc līdz Valmierai. Uzkāpu uz Valkas apļa, bet ar to jau nepietiek. 7.vāģis aizvizināja tikai pāris jūdzes.
Bet kā jau vienmēr, lai sevi mierinātu, saku, ka stopētājs jau nekad uz ceļa nepaliek. Turpināju bezcerīgo ceļu.
Un tad nu beidzot visas laimes mātes un uguns dievi pagrieza man savu vaigu un sūtīja man Annu, kas bija ceļā no Varšavas uz Tartu ar tādu pašu mērķi kā man. Pieveda pie pašām durvīm turklāt.
Paldies, Anna!
Mitinos tagad Pepleri ielā 14, 4.stāvā, 413.istabā. Brauciet ciemos!
Tici vai nē, bet mana istabene, fui, tas ir- istabas biedrene ir Aņa no Pēterburgas.
Aloha!

šodien

vēljoprojām nepamet nostaļģija vai kā viņu tur sauc.

WWOOF Estonia/ Murese Lamb Farm

Apmēram 18km no Vīlandes uz DA var atrast iguāņus, kam pieder 2 māsas kazas (Minni un Manni), 6 kis kis mjau, 2 kuri koer- Mose un Pontu, 7 vistas un gailis, 5 stārķi un plus mīnus 700 aitas. Te gan ir neliels haoss- jau pirmajā vakarā man jāslauc kaza. Nu neko.. pamēģināju, neko daudz tur laukā no viņas nevarēju dabūt, bet gards gan tas slaukumiņš. Blakus aiz sienas gaida 5 jēri uz rīta kaušanu, to gan viņi paši nenojauš. Saimnniece Mirja pati gaļu neēd, man gan neizdevās izsprukt- jau 2.dienā tiku pie aitu mēlēm un ceptiem jēru sēkliniekiem. Saimnieks Aavo pats tos ēd gardu muti un nenoliegšu, ka garšo labi.
Tā nu 2 nedēļas iepazinu aitkopību, iemācījos tā teikt vadīt nelielu spēkratu, ar kuru aizvizināties līdz tuvējam karjeram nopelst, Pieskatīju inkubatoru, kā rezultātā 9 no 30 olām pārtapa cāļos. Bišķi paķimirējos ar vilnu. Kā izrādās no vienas vidusmēra aitas iznāk 12 cimdi. Pabijām Vīlandes folkfestā. Nu tad beidzot! Igauņu folkroka grupa NIKNS SUNS gan jau, ka pabijusi Latvijā un ievērojusi uz sētām piespraustos uzrakstus ar suņa ikonām. Tāpat arī Zviedrijas/ Senegālas kopražojums bija diezgan baudāms.
Ā, un kazas piens. Katru dienu kazas piens! Un daudz daudz zirņi, avenes, zemenes, mellenes un citi labumi.
Šeit arī sanāca aprunāties ar WWOOF Eesti dibinātājiem un radās ideja par WWOOF Latvija. Principā pamazām meklēju domubiedrus un vēl vecu lētu lauku māju, kuru iespējams apdzīvot un saimniekot.
Mēs par savējiem!
*3.augustā dodos uz Tartu
**Bildes var ZOOM IN uzklikšķini tikai.

WWOOF Estonia/ Müüsleri

Mana pirmā WWOOFošanas pieredze. Tu jau zini, kas ir WWOOF http://www.wwoof.ee/

World

Wide

Opportunities on

Organic

Farms

Personīgu interešu vadīta vajadzēja izmēģināt uz savas ādas Iguānijas piedāvātos labumus. 15 dienas. Müüsleri atrodas gandrīz pašā Iguānijas vidienē apmēram 30km uz A no Paides. Tuvākais veikals- 3km, tuvākais ezers- 13km- uz to mēs ar vietējiem puikām kaut kā nokļuvām pa pusei ar stopiem, pa pusei kājām. Tad es arī iemācījos to, ka nevajag ar plikām kājām pa sakarsušu piķi staigāt- uzreiz jau tā nenomazgāsi. Jāstrādā darbdienās nu tā no kādiem 11iem līdz 7iem vakarā, turklāt saimniece gatavo tik daudz un garšīgi, ka paliek brīžiem bail. sestdienās- līdz pusdienām, svētdienas brīvas. Ko es ieguvu? Iemācījos nomazgāties 3 minūtēs, jo vasarā šeit piedāvā aukstu dušu un silto ūdeni var dabūt apmēram reizi nedēļā. Izcepu pati savu pirmo maizi un aizliku aiz auss recepti. Tāpat arī sieru, kas gan īsti neesot siers, bet garšo kā siers un iguāņi to sauc par sõir. Saimnieki Meeli un Raivo ir negaidīti jauki un pat pēc tikai 2 nedēļu ciemošanās pāris asaras jau uz atvadām nobirst. Pāris reizes pabijām arī mežā... mellenes (mustikas) un meža zemenes (metsmaasikas) un .. vismaz 15 gadus neēstās lācenes (murakas). Eh, kas par priekiem! Biju arī timiāna, piparmētras un iisopa frizieris; sēdēju dārzā un frizēju. Pastrādāju ar cirvi un zāģi, palīdzēju šķūnim pamatus ielikt. Pabijām arī vietējā gadatirgū Paidē, he, lieliska vieta, lai iepazītu vietējos asfalta trinējus.

Laiks nu gan pazuda kā akā iekritis un prom nemaz nevilka. Palika vēl nepadarīti darbi tā teikt. Ja man būs iespēja, noteikti atgriezīšos. Pirmā WWOOF pieredze visnotaļ pozitīva.

Lai dzīvo iguāņi un SALDĒJUMS!

Hea laps!

*Dodos tālāk uz Iguānijas gandrīz pašiem dienvidiem.